Turlavas pagasta pārvalde / Vēsture
Turlavas pagasta pārvalde
Turlavas pagasta pārvalde
Gundegas 1,
Turlavas pagasts; Kuldīgas novads, LV-3329
Latvija

+371 63372343
+371 63372369
turlava@kuldiga.lv

<< Novembris 2017 >>
POTCPSSv
12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
27282930

Turlavas pagasts atrodas Kurzemē, pusceļā no Kuldīgas uz Aizputi. Tas robežojas ar Snēpeli, Laidiem, Kurmāli, Gudeniekiem un  Lažu.

 
Tuvākās pilsētas ir Kuldīga – 20km,  Aizpute - 20km, Skrunda  -35km, Liepāja - 70km.  Attālums līdz Rīgai 160km.
 
Pagasta teritorija ir 124km2, tajā skaitā lauksaimniecībā izmantojamā zeme 6831 ha (60%), meži 4096 ha (33%), purvi un krūmāji  - 517 ha. Turlavas pagastā ir izveidotas  551 saimniecība.
 
Iedzīvotāju skaits – stabili virs viena tūkstoša.
 
Vēsturiski izveidojušies divi centri – Turlava un Ķikuri.
 
2000.gadā tika apstiprināts Turlavas pagasta ģērbonis – sudraba  laukā sarkans zirgs ar jātnieku – karognesēju, un 2001.gada 18.novembrī iesvētīts pagasta karogs.
 
Pagasta teritorijā ir vairāki ievērojami dabas un kultūrvēsturiskie  objekti.
 
Slavenākais dižkoks ir Ciemgaļu mežābele – lielākā Baltijā. Tās apkārtmērs ir 3,3m, un tā atrodas 600m no bijušām “Jeriku” mājām.
 
Cauri Turlavai tek upes: Rīva, kas iztek no Vilgāles ezera un ietek Baltijas jūrā pie Jūrkalnes, un Lapupe jeb Turlava  un Maras upe.
Atpūtai un sportam  vietējie iedzīvotāji izmanto arī Ķikuru  un Vilgāles ezeru ūdeņus.
 
Rīvas upītes krastā paceļas Lipaiķu pilskalns, kurš pirmo reizi vēstures avotos minēts 1230.gadā.
 
Tikai dažu kilometru attālumā Turlavas centra atrodas seno kuršu kulta vieta – Elku birzs.
 
Pie tagadējām Birzmaļu mājām atrodas ugunskapi, kuros izdarītie apbēdījumi datēti ar 11. – 14.gadsimtu.
 
Tālāk no Turlavas centra mežu ielokā paceļas viens no varenākajiem kuršu pilskalniem – Turlavas jeb Kundu pilskalns. No dienvidiem un dienvidaustrumiem to sargā tā saucamā Elles grava – dziļa ieplaka ar vairākiem purvainiem ezeriņiem.
 
Kundu pilskalna rietumos atrodas Bezdibens ezers, neliels, bet dziļš ezers, no kura iztek strautiņš ar dzidru ūdeni.
 
Pilskalna apkārtne ir enerģētiski stipra vieta. Vasaras saulgriežus ar īpašiem rituāliem te sagaida folkloras kopas “Kūrava” dalībnieki.
Ievērojams dabas objekts ir arī Jāmaiķu muižas parks 8,5ha platībā, kurā  aug 26 svešzemju sugu  koki un krūmi, arī muižas ēka ir vēstures piemineklis.
 
Ievērojamākais no kultūrvēsturiskajiem objektiem ir Lipaiķu baznīca un  ar to saistītā mācītājmuiža . Jau vairākus gadu  desmitus  muižas dzīvojamā māja tiek izmantota kā kultūras nams, bet kalpu mājā  atrodas Turlavas pagasta padome, bibliotēka un Turlavas pasta nodaļa.
 
Nedaudz jaunāka ir Klosteres sv.Pētera baznīca, kas pašlaik tiek atjaunota.
 
Pagastam ir sava skola, - ik dienas ceļu uz Turlavas pamatskolu un atpakaļ  uz mājām  mēro  140 lielāki un mazāki  turlavnieki.
Gatavojoties pagasta jubilejai ir izveidotas vēstures materiālu ekspozīcijas skolā un draudzes īpašumā esošajā mācītājmuižā.
 

 
Tagadējā Turlavas vēsture ir krietni senāka nekā to apliecina rakstītie dokumenti, un, protams, arī  bagātāka.
 
Zemes starp Kuldīgu un Tebru bija senās un bagātās  kuršu  valsts – Bandavas centrs. Arī pats Bandavas vārds  vēsturē tiek skaidrots kā vieta, kur bija iespējams iegūt  bagātīgas bandas – nodevas par labu pilsnovada veiksmīgai pārvaldei, uzturot stipru karadraudzi  un ap vienu novadu un vienu valdnieku apvienojot apkārtējās zemes. Arī 1230.gada līgumā ar pāvesta legātu Alnas Balduīnu  Bandavas valdnieks  Lameiķis  pārstāv lielāko daļu kuršu.
 
Par labu šim vēsturnieku viedoklim runā ne tikai salīdzinoši lielais pilskalnu blīvums tuvākajā apkārtnē, bet arī  Jāmaiķu muižas vārds,  kas tiek saistīts ar  varenākā Kursas  valdnieka  Lamekīna jeb Lameiķa vārdu.
 
Turlavas puses meži un lauki bija seno  kuršu mājvieta jau krietnu laiku pirms  krustnešu iebrukuma  un Turlavas zeme  turpina glabāt savus noslēpumus.
 
Ir apzinātas, taču  ne izpētītas seno apmetņu vietas Sāmiešos (9.-10.gs.), ugunskapi Birzgaļos (11.-17.gs.), tā arī neieņemtais Kundu pilskalns ar savu teiksmaino bezdibeni un Elles gravu. Par stiprām un šodienas cilvēkam neizprastām enerģijām atgādina svētvieta -  Elku birzs un gleznais Lipaiķu pilskalns.
 
Kuršu ķoniņu  vēsture vēl joprojām  ir nepietiekoši  pētīta, nav  īsti skaidras arī viņu attiecības ar kaimiņiem - lībiešiem un jūras braucējiem  vikingiem.
 
11.-12.gs. skandināvu vikingi savu nevaldāmo  sirotāju slavu dala ar  kuršu vīriem, un Rietumeiropas baznīcas  glabā akmenī iekaltus lūgumus Dievam sargāt no kareivīgajiem kuršiem.
 
Ir vēsturnieki, kas uzskata, ka kuršu labieši jau toreiz bija ne tikai izkarojušies ar vikingiem, bet  arī saradojušies ar tiem, un tāpēc kuršu ķēniņu izcelsme ir drīzāk skandināviska. Tomēr gan šī viedokļa piekritējiem, gan noliedzējiem trūkst rakstisku argumentu.
 
Lai arī kāda būtu vēsturiskā patiesība, tāds īsti pamatīgs dokuments, kas apliecina pagasta vārda  senumu  pagaidām  ir viens:
        1253.gadā notiek pakļauto zemju dalīšana starp abiem iekarotājiem -Livonijas ordeni un bīskapu, un līguma tekstā parādās pagasta apdzīvoto vietu nosaukumi – Lipaiķi, Libiņi, Turlava, - tādējādi mēs varam runāt par pagasta vēsturi vismaz 750 gadu garumā.
 
Šīs puses zemes nonāk Livonijas ordeņa pakļautībā un ordeņa vadība sāk veidot attiecības ar vietējiem  novadu  vecākajiem.
 
Atšķirībā no  bīskapijām, šeit vēl ilgu laiku saglabājas kuršu paražās balstītās tiesību normas un savstarpējo attiecību hierarhija. Lojalitāte ordenim tiek kompensēta ar neiejaukšanos pilsnovada iekšējās lietās, atstājot tās iepriekšējo novada vecāko ziņā. Tā kā ordeņā spēki skaitliski nav lieli, tad gan karagājienos, gan būvniecības darbos bruņiniekiem ir nepieciešams  atbalsts.
 
Lēņu grāmatas, kuras saņem vietējie kuršu pilsnovadu vecākie, kļūst par pamatu viņu un viņu ģimenes locekļu īpašajam statusam vēstures griežos.
 
Vecākās zināmās lēņu grāmatas izsniegtas Tontegodes (1320.) un Peniķu (1439.) dzimtām, un arī tās atsaucās uz jau iepriekš esošām zemes izmantošanas tiesībām.
 
Pats vārdu salikums “kuršu ķēniņš” pirmo reizi tiek minēts ordeņmestra Valtera fon Pletenberga lēņu grāmatā Peniķim 1504.gadā, atzīstot kuršu ķēniņus par seno valdnieku pēctečiem. Atškirībā no vēlāk bruņiniekiem piešķirtajiem  lēņiem, kas vēstures gaitā kļūst par pamatu muižu izveidei, kuršu pilsnovadu vecākie saglabā vien savu daļēji privileģēto stāvokli kā novada pārvaldītāji un karadraudzes vadītāji un garantētu personisko zemes īpašumu.
 
Pirmie gadi Livonijas ordeņvalstī paiet nosacīta  miera apstākļos. Tikai lēnām pieaug atkarība no iekarotājiem, pēdējiem ceļot mūra pilis un nostiprinoties Kursā.
 
Ordeņa vadība labi saprot, ka pastāvēšanas nosacījums ir kuršu lojalitāte, un cenšas   vairāk sadarboties nekā iegūt  kareivīgus pretiniekus.  Lēņa turētāji kopā ar saviem vīriem piedalās  karagājienos  ordeņa pusē un uzvaras gadījumā saņem arī daļu no iegūtā laupījuma.
 
Acīmredzot ir bijušas   īpašas kuršu ķoniņu karaspēka vienības,- vieglie kavalēristi (atšķīrībā no ordeņa bruņiniekiem – smagās kavalērijas). Pierādījumam varētu kalpot gan kuršu karavīru tēlojums brīvciemu ģērboņos, gan arhīvos atrastās Kurzemes hercogistes laika vaku grāmatas.
 
Arī Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga  lēnu grāmata Andrejam Peniķim, nosaucot viņu par kuršu karaļu pēcteci,  tiek sasaistīta ar 1502.gadā  gūto uzvaru Smoļinas kaujā pret krieviem, pēdējam vadot  jātnieku – novadnieku pulku.
 
Vēsturnieks A. Švābe  savulaik (''Straumes un avoti’’, Rīga, 1938.) izvirzīja  hipotēzi, ka Peniķa uzvārda aizsākums meklējams viduslejasvācu vārdā ''vinnike’’ (karodziņš), tādejādi norādot uz viņa militāro stasusu, - jātnieku pulka komandieri  tolaik sauca par karodznieku.
 
Senākais zināmais  ķoniņu privilēģiju dokuments ir izdots 1320.gadā. Tajā Livonijas ordeņa mestrs  Gerds Joke  apliecina, ka ir izlēņojis 2 arklus zemes Tontegodem un viņa pēcnācējiem pie Vilgāles ezera un Cērendes strauta, minot, ka tā jau iepriekš ir bijusi ģimenes valdījumā.
 
1333.gadā Tontegodes saņem  lēnī vēl  2 arklus zemes Snēpeles pusē.  Senskandināvu valodai (tomte - mājas gars un godi – dzimtas vecākais, priesteris)  līdzīgi skanošais vārds liek domāt, ka lēņa saņēmēja senči varēja būt pagānu priesteri, saistīti ar tuvumā esošajām  kultavietām – Elku birzi un Baznīckalnu.
 
Arī pirmie brīvciemi veidojas  Tontegodu dzimtas  apdzīvotajos Pliķos un Viesalgos.
 
Vēlāk, 15.gs.,  ordenis izlēņo kopumā  6 arklus otrai senākajai ķoniņu dzimtai  - Peniķiem.
 
Tā kā kuršu pilsnovada valdnieka galvenā funkcija  bija karošana, tad varētu domāt, ka Peniķi cēlušies no  dzimtas, kuras pils atradusies Pilskalnā  -  Rīvas upes krastā  netālu no Ķoniņciema.
 
Nākamajos   divos  gadsimtos  lēņus  saņem  Sirkantu dzimta (vēlāk saplūst ar Peniķiem, dzīvoja Ziemeļos), Dragūni (vēlāk Vidiņi),  Bergholci  Sausgaļos un  Kalēji (vēlāk – Šmiti)  Kalējos. 
Pēdējie esot kaluši ieročus Kuldīgas pils bruņiniekiem, tāpēc  ģērboni rotā lakta un divi veseri. Pārējo pienākums  bija dienēt vieglajā ordeņa kavalērijā un miera laikā pārvadāt pastu.
 
Tiesību ziņā  ķoniņi  neatšķīrās no vācu muižniekiem Kurzemē, tāpat kā pēdējie bija pakļauti Kuldīgas komtura  tiesai, nemaksāja regulāras nodevas un nepildīja klaušas, bija pilnīgi noteicēji par izlēņoto zemi un tās sniegto ražu.  Zemi apstrādāja paši vai ar algota darbaspēka palīdzību, bieži - visi kopā.
 
Brīvciema dzīvi pārzināja burmistrs - vecais tēvs, viņa funkcijās bija  taisnīguma uzturēšana dzimtā un  pārstāvniecība komturejā.
 
Apkārtnes brīvciemi ilgus gadus glabājuši savas lēņu grāmatas, savu brīvības un goda izpratni, tā arī palikdami daļai sabiedrības varbūt nesaprasti, savrupi un lepni.
 
Saglabājies 1585.gada ceļojuma apraksts par Ziemasvētku  svinēšanu Ķoniņciemā,  tas apliecina gan pagānisko, gan kristīgo tradīciju    klātbūtni vietējo iedzīvotāju  sadzīvē un prātos.
 
Hercoga laikos (1561-1795) uz ķoniņiem netiek attiecinātas Gotharda privilēģijas,  viņi tiek apgrūtināti ar dažādiem papildus pienākumiem un nodevām.
 
Ķoniņi vairākkārt cīnās par savām tiesībām gan Kuldīgas virspilskunga tiesā, gan griežoties tieši pie hercogiem. Reizēm tiek saņemts arī atbalsts.
 
Hercoga Frīdriha laikā Turlava  iegūst savu baznīcu (1630),  Lipaiķu centrs kļūst par mācītājmuižu.
 
Kuršu ķoniņiem netrūkst pašapziņas apzināties sevi kā īpašu kārtu – viņi kļūst par Lipaiķu baznīcas patroniem, tās logus rotā ķoniņu dzimtu gērboņi un tiek dāvināts zvans (1678) ar kuršu ķoniņu medību atainojumu.
 
Hercoga Jēkaba laikā Turlavas pusē veidojas pirmās manufaktūras un darbnīcas (no šaujampulvera un ieročiem līdz spāņu aitām gobelēnu aušanai), kuru uzdevums ir dzīvē realizēt merkantilisma teoriju un dot peļņu valsts kasei.
 
Ar laiku kuršu ķoniņiem tiek uzlikts papildus  maksājums par zemes lietošanu, arī  dokumentos  viņi tiek saukti tikai par bŗīvniekiem vai brīvzemniekiem. Ķoniņu dzimtu labprātīgā palīdzība Lielā Mēra laikā, pietrūkstot zemes apstrādātājiem  Kuldīgas muižā,  pakāpeniski kļūst par viņu  pienākumu.
 
Cīņa par privilēģiju atgūšanu vieno visus brīvciemus,- 1760.gadā lūgumrakstu hercogam  Kārlim kopīgi nosūta jau visi brīvciemi.
 
Tā laika  turlavnieku sadzīvi atklāj 1761.gadā  Lipaiķu mācītāja J.Heniusa rakstītās vēstules:
        Valodas un izglītības ziņā ķoniņi neatšķiras no pārējiem apkārtnes zemniekiem,   taču ar stalto izskatu un lepno apģērbu gan: vīrieši valkā augstas cepures ar platām malām, izrakstītus kreklus ar augstu apkakli, garus  svārkus un platas jostas ar apkalumiem,  bet sievām parasti ir lieli, līdz acīm savilkti  galvas  lakati,  zili ņieburi, gari brunči, ar piekariņiem rotātas villaines,  saspraustas ar lielu sudraba saktu. Ķoniņi pārsvarā precas savā starpā, reti ar valsts zemniekiem, nekad ar dzimtcilvēkiem. Pēc tēva  sētu manto dēli, lielākā daļā sētu ir divi saimnieki.
 
Kurzemei nonākot Krievijas impērijas sastāvā, kuršu ķoniņiem no jauna nākas pierādīt savas tiesības būt brīviem un pārvaldīt savu zemi.
 
Pēc 74 gadu ilgas tiesas prāvas 1854.gadā  Krievijas senāts atjauno kuršu ķoniņu statusu –  viņi ir brīvi ļaudis ar dzirnavu, zvejas un medību tiesībām, saviem zīmogiem un brīvciema satversmi.
 
Brīvciemu veido kopīpašums uz zemi, pļavām un mežiem, ko pārvalda vēlēts burmeistars ar zemākās policijas un tiesas varas pilnvarām. Viņa pienākumos ir pārstāvēt dzimtu tiesās un valsts iestādēs, kārtot finansu lietas, noteikt precēšanās kārtību. Ilgu laiku šis amats ir mantojams.
 
Pēc 1884.gada  Senāta  lēmuma kuršu ķoniņi jau ir pielīdzināmi muižnieku kārtas locekļiem un  atbrīvojami   no  visiem personiskajiem nodokļiem.
 
Taču praktiskas nozīmes tam vairs  nav – kopš 1874.gada  arī muižnieki ir pakļauti vispārējai karaklausībai, galvasnaudas  nodoklis arī ir atcelts, tomēr sabiedrībā, arī zinātnieku aprindās rodas interese par šo vēsturisko un juridisko  fenomenu.
 
Arī kuršu ķoniņi ilgajās prāvās gūst pārliecību par izglītības nepieciešamību un sāk sūtīt bērnus skolās. To ietekmē arī jaunā situācija laukos -  visi nevar palikt tēva sētā.
 
1801.gadā Kuldīgas virspilskungs  noslēdz ar ķoniņiem līgumu, kas vēlāk iegūst likuma spēku –  sētu var mantot tikai  vecākais  dēls. Tiek pārtraukta zemes īpašuma  sadrumstalošana. Pārējiem bērniem mantojumu izmaksāja naudā vai kustamajā īpašumā. Ja jaunākie  palika dzīvot sētā, tad saņēma ‘bandas’ zemi par strādāšanu  vecākā  brāļa   saimniecībā.  Daudzi pameta dzimto pusi, sasaistot savu dzīvi ar pilsētu.
 
19.gs. vidū  minēts pirmais no ķoniņu dzimtas cēlies  vīrs ar augstāko izglītibu  - Rūdolfs Bergholcs no Sausgaļiem, kas beidzis Pēterburgas skolotāju semināru.
 
Ievērojamākie   20.gs. sākuma   inteleģenti ir   Jānis Juris Vidiņš (1862 -1921), kas  ieguva jurista diplomu,  darbojās valodniecībā un žurnālistikā, bija Raiņa un Aspazijas draugs,  un  ģenerālis Mārtiņš Peniķis (1874 -1964), kas viens no pirmajiem saņēma Lāčplēša kara ordeni par cīņām pret bermontiešiem.
 
Tomēr  nesakārtotība  brīvciemu zemes lietās pasliktināja ķoniņu ekonomisko situāciju – jaunie laiki prasīja arī jaunu saimniekošanu.
 
Liktenīgs  brīvciemiem bija 1929.gads, kad saistībā ar zemes reformu ciemu zemes tiek sadalītas  viensētās.  Sadalīšana ilga līdz 1935.gadam un tēlaini, lai arī ideoloģiski vienpusēji, to savās grāmatās mēģinājis attēlot novadnieks- rakstnieks  Alberts  Jansons.
 
Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā  kuršu ķoniņi tika pakļauti pagastu administrācijai, lieks kļuva burmeistaru amats. Vēsturē aizgāja viena no Latvijas vēstures ''rozīnītēm’’, taču dzīve neapstājās.
 
Jaunizveidotās saimniecības attīstījās un nostiprinājās, nenojaušot par jauniem pārbaudījumiem seno dzimtu ceļā – kariem, izsūtījumiem, trimdu.
 
Padomju  varas gados ēkas sagruva vai nodega, to iemītnieki izklīda vai tika aizvesti. Šodien daļa no viņiem mēģina atjaunot senču īpašumu, neļaujot iet zūdībā kuršu ķoniņu pagātnes leģendām.
Kuršu ķoniņi ir visvairāk pētītā un visplašāk aprakstītā lappuse Turlavas vēsturē, taču tā nav vienīgā.   Turlavas puses cilvēku devums Latvijas kultūrvēsturē ir gana būtisks.
 
Turlavnieki lepojas ar savu baznīcu, kas darbojas kopš 1630.gada   un  kurai ir ne mazāk interesanta vēsture.
 
Lipaiķu baznīca pirmo reizi dokumentos minēta 1567.gadā kā neliela koka ēka. Tagadējā mūra baznīca celta  1630.gadā, pārbūvēta 1783.  un 1896.gadā. Pēdējā pārbūve veikta 1909.gadā.
Baznīcā atrodas daudzi  mākslas pieminekļi: vitrāža – Kalēju brīvciema ģērbonis, izgatavota 1664.gadā, saglabājušās ērģeles, kuras būvējis K.A.Hermans 1878.gadā,  nozīmīgi mākslas pieminekļi ir arī 18.gs. beigās  darinātais altāris un kancele.
 
Lipaiķu baznīca Latvijas kultūras vēsturē visbiežāk tiek saistīta ar Ludviga van Bēthovena drauga Kārļa Ferdinanda Amendas vārdu, kura tēvs Kristiāns bija mācītājs Lipaiķu draudzē. Dēls palīdzējis tēvam pastorālajā darbā, spēlējis  arī  ērģeles. Iepazīšanās ar ģeniālo komponistu notikusi kāda studiju  brīvlaika ceļojuma laikā Austrijā.  Par abu īpašajām draudzības jūtām šodien ruņā vien nedaudzās vēstules un  muzikālais brīnums, draugam  veltītais  skaņdarbs, – stīgu kvartets op.18 nr.1.
 
Tā kā Lipaiķu zemes pieder mācītājmuižai, tad viņš ir arī vietējais muižkungs, un tas ne reizi vien ir bijis iemesls turlavnieku nemieriem – gan saistībā ar klaušu darbiem, bērnu skološanu, gan 1905.gada notikumos. Arī vietējie cilvēki iesaistās revolucionāru aktivitātēs (Aizputes karš), un daļa no viņiem nežēlīgi cieš.
 
20.gs. sākuma gadi, jaunās valsts dzimšana daudzus šīs puses vīrus padara par karavīriem vienā vai otrā armijā.
 
Ar mācītājmuižu, kā jau tas Kurzemē bija pieņemts, cieši saistīti ir skolas pirmsākumi.
…………………
 
Padomju varas gados, veidojot jaunus pagastus un pārdalot vecos, Turlava iegūst arī daļu no bijušā Klosteres pagasta, kur par bijušā franciskāņu klostera  zemes īpašumiem Aizputes pusē liecina vien pasta nodaļas nosaukums.
 
Šobrīd no jauna tiek apsaimniekotas Maras un Jāmaiķu muižas, atjaunota Klosteres  Sv. Pētera baznīca. Arī tā gan savulaik celta, gan pašlaik tiek atjaunota,  pateicoties vietējo cilvēku labajai gribai un gaišajām domām.
 
Turlavas pagasts, kas šodien apvieno vairākus bijušos centrus – Lipaiķus, Grantiņus, Maras, Jāmaiķus, Ķikurus, un kurā pēc daudzām maiņām un pārmaiņām apvienoti  12 ciemi, ir dzimtā puse daudziem pazīstamiem  kultūras  cilvēkiem. Savu dzīvi dažādos tās posmos ar Turlavu  ir saistījuši  gan gleznotājs Kārlis Lejnieks, gan  aktieris Juris Pļaviņš, gan kinorežisors Arvīds  Krievs un daudzi citi talantīgi cilvēki.
 
Vairāku paaudžu turlavnieku mīlestību un cieņu  allaž ir baudījusi  Račevsku ģimene, kuras saknes ir gan Jāmaiķu, gan Turlavas zemē.
 
Olga un Edgars Račevski veltījuši dzimtajam pagastam  dziesmu.